Ak178-Peteris-Zarins-02-0016
РасшифровалJustīne Jaudzema
Окончен
Подтверждено
Исправлен2021-02-23 11:46:48
РасшифровкаUn Valmierā, kad mani pratināja, visu esmu pateicis un divreiz muti klabināt nav vērts. Es nezinu, par ko viņa bija apvainojusies, bet viņa uzlēca no krēsla un sāka visā galvā, kādā man nesaprotamā valodā spiegt un spārdīties ar kājām kā ampelmanis. Man pat smiekli sanāca un es pasmaidīju, tas droši vien viņu sakaitināja vēl vairāk. Blakus istabas durvis atsprāga vaļā, pa viņām iedrāzās drukns, liela auguma vīrs, pēc sejas gruzīns jeb žīds, pieskrēja man klāt un sita ar kulaku man sejā. Es pasitu galvu sānis un sitiens aizgāja gar ausi, man nekā nenodarījis. Viņš nokliedza kādu komandu. Ienāca abi mongoļi, bet pats aizskrēja blakus istabā un tūliņ iznāca no tās, aplikdams sev vidusjostu ar pistoli. Mongoļi dzina mani pa durvīm ārā, bet viņš pats nāca mums no pakaļas. Es ārā iedams domāju un nevarēju saprast, ka mana frāze, ko es viņai pateicu, varēja izsaukt tādu reakciju un skandālu, bet labi, ka cauri tā pratināšana. Es, no durvīm, metos pāri pagalmam pa to pašu ceļu, kur mani atveda, bet tikko pagājis dažus soļus, man sānos iedūrās automāta stobrs un lika pagriezties pa kreisi. Tad sapratu, ka man jāiet Rakstnieku pilij garām gar otru galu. Un pat nevarēju iedomāt, ka tūliņ sev piedzīvošu baigus – traģiskus mirkļus. Nonākot pie tilta, kas ved pār gravu starp Rakstnieku pili un pilsdrupām, tā saukto Paradīzes kalnu, man atkal sānos iedūrās automāta stobrs. Es apstājos, bija komanda un mēs jau gājām pa tiltu uz pilsdrupām. Varat saprast, kas notika ar mani, kad sapratu, kur mani ved. Citu domu es vairs nevarēju pielaist, tās bija
Расшифровать текст
СобраниеАвтобиографическая коллекция
КоллекцияPētera Zariņa atmiņas
Ключевые слова

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.