#LFK Nmk-3-1

Nosaukums
Katrīnas Alīses Zariņas atmiņas
Vienības Nr.
1
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
10.07.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
00.12.1974
Atslēgvārdi
Atvērt

Šo, zināmā mērā, vēsturisko apskatu par mūsu dzimtas priekštečiem un radiniekiem esmu uzrakstījusi pēc manas mazmeitas Bangas lūguma.
Esmu centusies pret visiem manā darbā minētiem cilvēkiem būt vienādi taisna, bet vai apstākļu atainojums iznācis visur vienāds – nezinu. Pašai par to grūti spriest. Lai piedod man dzīvie un mirušie, ja neziņas pēc kaut kur esmu atkāpusies no patiesības

Alīse Zariņa,
Pētera Speras un Andreja Zaļača mazmeita.

Rakstīšana uzsākta 1974.g. decembrī

Leģenda

It kā pēc Zviedru – Krievu kariem Salās plosījies mēris. Izmiruši visi cilvēki, mājas palikušas tukšas. Dzīvas palikušas divas māsas Spuņņu ciemā, Stēķeļu mājās. (Mājas atradušās Babītes ezera krastā, nost no pārējā ciema.) Stēķeļu meitas bijušas ļoti dievbijīgas. Tukšajās mājās vēlāk sanākuši iedzīvotāji no svešurienes – Kurzemes, Vidzemes, Igauņu zemes, Sāmsalas u.c. Vienās mājās ienākuši Speras (nezin no kurienes).
Visu Speru sākotnējā ārējā līdzība – paresni negari stāvi, paīsas spēcīgas kājas, plati pleci, īsi kakli un gaiši zilas acis. Gudri, skarbi, labi runātāji, muzikāli, labi dziedātāji. Pēc Speru minējumiem viņi var būt ienākuši no ziemeļiem, jo norvēģu rakstnieka Bjernstjerna–Bjersona darbos pieminēts sievietes vārds Spera, kas nozīmējot norvēģu valodā – cerība vai apm. tā. Visi Salas pagastā un tagad arī Jūrmalas pilsētā dzīvojošie Speras ir savstarpēji radinieki. Salas pagastā tika minēti: Speras, Andrejsperas, Jēkopsperas, Dāvsperas. Salas pagasta iedzīvotāji savstarpēji saprecējušies un nereti gadījusies tuva asinsradniecība. Tā Bražu saimnieks, it kā tāls Speru radinieks apprecējis savu māsīcu no Speru līnijas. Laulībā viņiem piedzimuši trīs veseli dēli un pieci bērni pundurīši, kas palikuši kā garīgi, tā fiziski uz 5 – 6 g. v. attīstības līmeņa. Vecākais veselais bērns Braža Auguss apprecējis sievu no Pāvulu mājām (tāla radiniece). Viņiem viena meita vesela, otra garīgi nenormāla. Otrs dēls Braža Alberts apprecējis sievu no cita ciema (izrādījies, ka no Speru līnijas). Viņiem bija viena meitiņa – pundurīte. Trešais dēls Bernhards apprecējis svešu sievu no Vidzemes. Viņiem trīs bērni – visi veseli.

No Bražu pundurīšiem viens noslīcis, dēls Jēkabs nomiris pusmūžā. Māsas – Emīlija, Anna un Alvīne bija dzīvas vēl apmēram 1940. – 1950.g. un varbūt pat ilgāk. Viņas dzīvoja Majoros, Konkordijas ielā, kur tēvs viņām nopircis grunti un uzbūvējis divas mājas. Vienā dzīvoja pundurītes, otrā jaunākais brālis Bernhards. Vecākais brālis Augusts mazās māsas vadājis izrādīt pa pasaules cirkiem un smuki nopelnījis. Mazo māsu dzīvoklī bija izbūvēta virtuve ar piemērota augstuma plīti pie kuras stāvēja sols, kur pakāpties, galds, skapis, soliņi. Guļamā istabā bija trīs bērnu gultiņas, pie visām soliņi. Bražu māte savas mazās meitas ģērba grezni: zīdi, smalkvilna, mežģīnes un rotaslietas. Viņas pašas bija ļoti pašapmierinātas, labprāt gribēja runāties ar pieaugušiem cilvēkiem nopietni (domāšana bērnišķīga), balsis smalkas. Jaunākai meitai Alvīnei bija skaisti biezi mati.
Salas pagastā ilgus gadus bijusi izplatīta lepras slimība. Tikai retas mājas bijušas bez slimniekiem. Tanī laikā no lepras slimniekiem cilvēki nav baidījušies – dzīvojuši kopā un mātes vadījušas saimniecību, kopušas mazbērnus. Ja pēc gadiem izrādījies, ka kāds ir slims, tad tas ir Dieva sods. Bijuši gadījumi, kad slimie ar veseliem nodzīvojuši kopā visu mūžu un gulējuši pat vienā gultā, bet veselais nav saslimis. (Tāds gadījums ir arī mūsu tālos rados Alkšņos.) (Arī skolotāja Jāņa Vismaņa māte bijusi slima. Vismaņa sieva salsimusi, slims bijis arī viņu ceturtais dēls – abi nomiruši. Memmīte vadījusi dēla saimniecību, kopusi viņa veselos bērnus Gothardu, Mariju un Eiženu, apkopusi skolas telpas un neviens neesot saslimis. Mana mamma teicās redzējusi, ka memmītei no pirkstiem atlūp miesas ļaupatas un arī ap degunu un lūpām bijuši jēlumi. Mana mamma – skolniece palīdzējusi viņai kopt skolu un pieskatīt mazo Žanīti.)
Salas pagastā iepretī Majoriem 19.gs. beigās atvērta dzertuve “Pie raibā tiltiņa” ar prieka meitām. Dzertuves īpašnieks – Mārtiņš Gaidiņš (vēlāk sifilītiķis). Kāda no meitām bijusi slima ar “kungu slimību”, “sprancūžu kaiti”. Salā bijuši arī daži slimības gadījumi, kad ārsti teikuši: “Labi, ka palika akls, varēja palikt traks un tad būtu vēl sliktāk. Cits miris ar augoņiem kaklā, cits ilgstoši slimojis ar nedziedināmām brūcēm, vēl citiem vīriešiem nebijuši bērni.”

ANDREJS SPERA (mana vectēva brālis)

1868.g. rudeni Salas pagastā par draudzes skolotāju pieņemts Irlavas seminārists Jānis Vismanis. Tanī pašā laikā kā pagasta skolotājs strādājis Andrejs Spera (izglītība nav zinām). Andrejs Spera mācījis bērnus pārmaiņus katrā ciemā trīs dienas. Apmēram 1874.gadā Spera Andrejs atvēris skolu savās mājās Spuņņu ciema Sperās. Skolotājs Spera esot bijis ar gaišu galvu un labām runas dāvanām. Viņš biedrojies ar atmodas laika darbiniekiem, bieži uzstājies ar runām Salas pagasta un Jūrmalas sarīkojumos. Viņš mudinājis latviešus mācīties un izzobojis “kārklu vāciešus”.
Andreja Speras dēls Žanis pabeidzis Universitāti. Viņa meita Guna – ārste-zobārste, apprecējās ar zobārstu Vigdorčiku (ebreju tautība) Gunas meita apprecējusies ar ebreju un aizbraukusi uz Izraēlu. Gunas dēls strādājot LVU kā matemātiķis. Žaņa Speras otrā meita Maija, pabeigusi Juridisko fakultāti, visu mūžu strādāja Dailes teātrī par suflieri
Andreja Speras meita Paulīne (Žaņa māsa) apprecējusies ar skolotāja Vismaņa dēlu Eiženu (Salas pagasta skolotāju). Viņu bērni – Jūlijs, Aleksandrs, Elga, Jānis, Rūta un Vija. Jūlijam ir meita Mirdza, Aleksandram – dēls Edvīns, Vijai – meita Maija. Jānis nomira neprecējies. Aleksandrs un Rūta kara laikā aizbrauca uz ASV. Elgai laulībā ar Hugo Kaziņu bērnu nav. Jaunākā meita Vija pabeidza Konservatorijā ērģeļu klasi un apprecējās ar tās pašas klases studentu Pēteri Sīpolnieku.
Viens no Sperām (laikam Dāvsperām) bijis pazīstams kā sevišķi ciets un bezssirdīgs cilvēks. Apmēram 70 gadu vecumā viņš pieņēmis par kalponi Liepu Annu (apmēram 20 gadu vecu) un to no mājām padzinis grūtniecības puslaikā. Annai Liepai 1903.gadā piedzimis dēls Pēteris. Tēvs Dāvspera par viņu nav licies ne zinis
Mūsu vecāku vecāki: Speru Pēteris, Zalaču Andrejs un Ciņu Līze ir cēlušies no Salas pagasta vecu veciem iedzīvotājiem. Kad mana mamma un papus skaitīja savus Salas pagasta radus un radu rakstus, tad iznāca, ka pa visu pagastu no Bražu ciema, pretī Bulduriem, līdz Gātciemam, pretī Slokai, tikai trijās mājās mums nav radinieku – tika minēti Straupes, Galiņi, Valteri. Turpretī kā radi tika minēti Speras, Dāvsperas, Andrejsperas, Jēkopsperas, Beltes, Ārņbeltes, Ragbeltes, Mežbeltes, Akmeņbeltes, Mūrniekbeltes, Stēķeļi, Upenieki, Mežupenieki, Garozas, Garoziņas, Žagari, Žagariņi, Labrenči, Kaziņi, Ciņi, Zalači, Alkšņi, Pāvuli, Bražas, Sīpoli, Trenči, Reikas, Binderi, Jaunzemes, Ratnieki, Skuški, Vismaņi, Ārņi, Čimalas, Karuļi. Kaut kādā sakarībā tika pieminēti arī Rābanti un Mežmači.

PĒTERIS SPERA (mana tēva tēvs)

Dzimis apmēram 1840.gadā Salas pagastā, Spuņņu ciemā. Viņš bijis bezzemnieks un strādājis Salas muižā (iepretī Slokai) moderniecībā un brūzī. Vēlāk uzsācis darbu (ap 1870. – 75.g.) Bunča krogū kā bufetčiks. Krogs atradies Slokas tuvumā ceļu krustojumā. Šinī laikā, gaidīdams dēlu nesis sievai katru vakaru cienastam kausu alus, kas viņai ļoti garšojis ar cukuru vai pienu. Būdams ass un taisns pēc dabas, krogū iemantojis nelabvēļus. Kad Labrenču saimnieks atļāvis viņam uzcelt māju savos laukos, tad cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nojaukts, tālu nekur nav ticis. Tanī laikā Mellužos barons Firkss sācis izdot mūža rentē vienu pūrvietu lielus gruntsgabalus. Vecais tēvs vienu gruntsgabalu paņēmis sev (Cāļu purvā, tagadējā Zemeņu un Priežu ielas stūrī). Mājai iegādātos materiālus pārvedis no Salas uz Mellužiem un te uzbūvējis māju un kūti, arī mūra pagrabu. Mājā vēl tagad tur atrodama un viņā tagad dzīvo Pētera meitas meitas meita Maiga Ozola. Uz šejieni vecaistēvs ar ģimeni pārnācis dzīvot, kad viņa jaunākajam dēlam, tas ir Dāvim, dzim. 1873.g., bijuši apmēram trīs gadi. “Cāļu purvs” nenoteiktam rajonam bijusi tikai iesauka, jo cilvēki peļņas nolūkos audzējuši cāļus pārdošanai žīdiem pa viņu lieldienām. Visu māju griesti bijuši piekarināti ar cāļu lenteriem (ar tīkliem apklāti būri), lai cāļiem būtu silts un cilvēki varētu pa apakšu dzīvot. Kaut gan būri tīrīti un kaisīti ar baltām smiltīm, gaiss bijis smags un smirdoņa liela. Pārnācis dzīvot uz Mellužiem vecais tēvs nodarbojies ar zveju Lielupē un Babītes ezerā. Zemi, kas bijusi slapjš purvs ar celmiem un dažiem baltu smilšu kalniņiem, viņš strādāt nemaz nav gribējis. Atsevišķus lauciņus iestrādājusi vecmāmiņa ar bērniem, un mans tēvs atceras, ka viņš jau prāvs puika būdams, pavasaros pa jomiņām braukājis ar vecu laivas pēli. Cāļu turēšanu izbeidza, kad es jau biju sešus gadus veca. Tad cāļi masveidā sāka apkrist ar “sarkanguļu” un viņu turēšana vairs neatmaksājās. Sazvejotās zivis (pirms Slokas fabrikas uzcelšanas zivis bijis daudz) vajadzējis pārdot uzpircējiem, jo ceļi ar pilsētām bijuši slikti. Viens uzpircējs, vārdā Sīpols, uzbūvējies Valterī, pašā Lielupes krastā pie Valtera steķiem. Viņš uzpircis no zvejniekiem visas zivis un tirgojies ar alu, brandvīnu, kliņģeriem, desām un citiem uzkošamiem. Savu preci zvejniekiem devis arī uz parāda un pirmo glāzīti (uz veselību) izsniedzis pa velti. Dažreiz izlīdzējis arī ar naudu. Tā no zvejas peļņas nieks vien pāri palicis, kaut gan vecais tēvs nekāds lielais dzērājs nav bijis. Mājās turējuši cūku un vistas. Visi bērni gājuši ganos, un no viņu peļņas iztikuši gan lopi, gan cilvēki. Pret citiem cilvēkiem vecais tēvs bijis ass, bieži rupjš, bet pret sievu (t.i. Grūsīti) viņš vienmēr bijis laipns. Toreiz zvejas spaili gatavojuši mājās, t.i. māte vērpusi linu un pakulu diegus un tēvs ar bērniem auduši tīklus (t.i. linumus).
Tanī laikā, ar savu zirgu braukājis apkārt “lupatu žīds” Slemkus, mainīdams māla traukus pret lupatām un veciem linumiem. Vecmāmiņai ļoti vajadzējis lielu bļodu baltmaizes mīcīšanai, paņēmusi tumšajā kambarī klēpi linumu un atdevusi Slemkum par bļodu. Tīkls vēl bijis pavisam jauns. Šādu tīklu, cītīgi strādājot, varējuši savērpt un noaust apmēram viena mēneša laikā. Kur nu vēl linu vērtība. Vecmāmiņa par to bijuši briesmīgi nelaimīga, bet vecaistēvs nopūzdamies teicis: “- Lai nu, lai māt, vai nu tik vien nelaimes savā dzīvē esam pārcietuši.” Jaunajā bļodā vecmāmiņa Lieldienu sestdiena apmīcījusi baltmaizi. Kad gribējusi to nolikt siltumā uz plītsmalas, lai labāk rūgst, bļodai izkritis dibens un visa mīkla zemē nostiepusies pāri virtuvei.
Viņu bērni Doroteja, Katrīne, Andrejs un Dāvis, mans tēvs dzimis 1873.g.
Kad bērni bijuši pieauguši vienu pūrvietu (3600 m2) lielais gruntsgabals sadalīts trīs daļās. Viena daļa ar ēkām atdota meitai Katrīnei, par ko viņai vajadzējis uzturēt, izkopt un apbedīt vecākus. Otra daļa atdota manam tēvam Dāvim un trešā daļa vecākajai meitai Dorei, dēls Andrejs palicis bez zemes, jo tajā laikā bija noņemts karadienestā, aizsūtīts “krievos” un atpakaļ vairs nav gaidīts.
Pēteris Spera miris “ar pūsli” un paglabāts Salas draudzes kapos. Līze Spera mira apmēram 73 g.v., ārsts teicis, ka no vecuma. Paglabāta Salas kapos.

LĪZE SPERA, dz.Cinis, dz.apm. 1845.g. (mana vecmāmiņa)

Dzimusi Salas pagastā, saukta Ciņu Līzīte. Es saukšu pa Grūsīti, jo tikai tādā vārdā viņa ir manā atmiņā. Viņa bijusi maza un tieva, apaļu seju, gaišiem matiem – bārenīte-kalponīte. Pēc dabas kautrīga, piemīlīga, padevīga, izpalīdzīga. Pār viņu vienmēr valdījuši citi, arī bērni. Sevišķi prasīga bijusi Dores tante. Par visiem bērniem laipnākā un gādīgākā bijusi Katrīne, kam arī atstātas mājas.
Es atceros – kad vakaros jau gulējām gultā, Grūsīte mūs pārkrustīja un novēlēja Dieva apsargāšanai. No rītiem viņa bieži vien iesvieda mums gultā pa mazam ¼ cukura graudiņam vai rudeņos pa ābolam no krustmātes ābeles, kas dažreiz bija vēl slapjš un auksts no rasas. Kad bijām lielāki, vecāki mūs bieži vien aizveda pie Krustmātes, lai Grūsīte mūs uzraudzītu. Tad lielajā istabā bieži bijām pieci līdz septiņi bērni, tas ir Krustmātes bērni Rūdolfs un Alīde, Lapinsku bērni Alīde un Milde un es ar māsu Nelliju un brāli Artūru. Pa reizei pie mums iebrāzās lielāki bērni, bet tos Grūsīte pie sevis neturēja. Mūsu rotaļās aktīvu līdzdalību ņēma arī Grūsīte, būdama gan vilks, gan laupītājs vai kāds cits negantnieks, bet no sava lēnkrēsla augšā necēlās (viņa vienmēr kaut ko adīja). Tad Grūsīte saslima un mums iestājās tumšas dienas. Viņa nomira apmēram 73 gadu vecumā un Krustmāte viņu paglabāja Salas draudzes kapos. Bērēs bija daudz radu un kaimiņu un netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Uz galda pirmo reizi savā dzīvē redzēju atgrieztas konservu bundžas ar zivīm eļļā un kādā sarkanā mērcē. Bērinieki iesiluši dziedāja un gāja rotaļās, tikai mēs ar Nelliju, nolīdušas kaktiņā raudājām (visvairāk gan Nellija), jo Grūsītes krēsls galda galā bija tukšs. Otrā dienā mūsu papus atvainojās Krustmātei, ka viņa vainas dēļ bēres iznākušas par trokšņainu. Krustmāte viņam atteica: “- Lai nu lai, Dāvīt, Grūsīte jau arī tās asaras tā nemīlēja.”

DOROTEJA SPERA, vēlāk Lapinska, dz.apm. 1867.g.

Dores tante jaunībā bijusi skaista – gaišim matiem, zilām acīm, vienādiem nelieliem zobiem kā krellēm. Pēc dabas jautra, laba dziedātāja, paslinka, kāra. Ilgāku liku (5 gadus) cerējusies ar Beltes Mārtiņu. Ne Speras, ne Beltes jaunajiem dzīvokli nav varējuši sagādāt. Vecāku un citu piederīgo pierunāts Mārtiņš apprecējis Cēlerti Amāliju, kam bijis bagāts pūrs (māja ar dārzu un nauda). Dores tante to ļoti smagi pārdzīvojusi – palikusi kašķīga, raustījusi valodu, nenovīdīga un ļauna. Tad tēvs sadalījis zemi un Dores tantei sadabūts vīrs no Kalnciema pagasta atnākušais Lapinsku Ansis, par Dores tanti vairākus gadus jaunāks, dzērājs, zaglīgs. Ansis vienmēr klepojis un spļāvis, bijis ļoti netīrīgs. Viņu bērni: Anna dz.1899.g., Katrīne dz.1900.g., Gothards 1901.g., Alīde dz.1905.g. un Milda dz. 1908. Dores tante Katiņu nemīlēja (uzskrēja bērniņam t.i., Anniņai virsū negaidīta un atņēma pupu). Dores tantes dzīve laulībā bijusi ļoti grūta, vīrs maz pelnījis, daudz dzēris un bijis kauslīgs. Kādreiz viņš tantei gribējis uzbrukt ar dunci, bet okolodočņiks Stanke viņu atbruņojis un piedraudējis ar Sibīriju. Tad Anša onkulis sabaidījies un tādas muļķības vairāk nav darījis. Tanī laikā Dores tante nemīlēja kopties, ļoti daudz gulēja un visu garšīgāko pati apēda, sevišķi gaļu. Ikdienā viņa staigāja nevīžīgi ģērbusies, kājas apautas katra ar savādas krāsas autu, ieautas pastalās, no kurām ārā līda salmi. Galvā netīrs lakatiņš, priekšā netīrs priekšauts. Kad Grūsīte viņai par to rājās, viņa tikai atteica: “- Kur tad man tās ziepes?” Mājās runāja rupji, vīru sauca par kuili, vīra tēvu par “kužu”. Mazā Mildiņa apmēram 4 gadu veca teica: “- Mamma, nāc mājās, tavs kuilis pārnācis.” Uz kaimiņiem parunāties viņa gāja bieži. Tad arī “svētību” dabūja ne viena vien meita. Savu kādreizējo draugu sauca Beltes Mačkus un savas draudzenes, Mārtiņa māsas – Aņņus, Trinka. Savus bērnus, kas izskatījās pēc Anša onkuļa t.i., Kati, Gothardu un Alīdi, viņa mīlēja mazāk. Anniņa un Mildiņa tās ir manas meitas, tās ir smukas. Kad Alīde, maziņa saslimusi un “nomirusi”, tante to tūlīt apģērbusi tīrā, lielākā kreklā un aiznesusi uz šķūni. Anša onkulis, pārnācis pusdienās gājis uz šķūni apraudzīt savu mirušo meitiņu un atradis, ka bērns ir dzīvs, dzīvojis ar rociņām. Viņš paņēmis Alīdi rokās un nesis uz istabu. Tante, to ieraudzījusi, sākusi kliegt: “- Mironis ceļas augšā, mironis ceļas augšā.” Un aizskrējusi uz kaimiņiem Ķīšiem un visu pēcpusdienu mājās nav nākusi. Alīdiņa bijusi tikai drusku apsaldējusies, citādi nekas, arī slimība bijusi izslimota. Katiņa daudz slimoja un par viņu visvairāk gādāja krustmāte – Rozentāla tante. Laikiem pieņēma savā dzīvoklī pilnīgā uzturā un kopšanā. Dēlu Gothardu, Goču, viņu pilnīgi neieredzēja un uz citu kaimiņu aizrādījumiem atteica: “- Ko nu puikam vajaga, gan izaugs.” Gočus bija pārmantojis no tēva visus netikumus. Dores tantes attiecības pret dēlu pilnīgi izmainījās, kad viņu iesauca armijā Pirmā pasaules kara beigās. Tad tantes jūtas pārsvērās otrā galējībā, pilnīgā dievināšanā un neviens Goča nedarbs vairs nebija nedarbs, bet tikai jociņš. Kādreiz tante bija paņēmusi audzināšanā telīti. Telītes galvenā kopēja un ganītāja bija Milda. Kad gotiņai pirmo reizi bija pienācis laiks atnesties, Milda nevarēja saprast, kāpēc Plūme bļauj un spārdās un iegāja istabā sūdzēties savai mammai. Dores tante aizskrēja uz kaimiņiem Ķīšiem un līdz vakaram vairāk nenāca. Tālāko visu izvadīja mūsu mamma, par ko no Dores tantes saņēma daudz pateicīgu vārdu un pusstopu jaunpiena.

Milda labi mācījās skolā, tikai skolas rakstu darbus viņai nereti vajadzēja izpildīt kaktiņā uz krēsla (pati tupēja uz ceļiem), mazas kvēpenītes gaismā, kas jau bērnībā sabojāja acis. Arī šūšanas un piegriešanas mācībās Milda bija čakla un centīga, un sevišķi labi viņai padevās zīdi un citi smalki izstrādājumi. Milda bērnībā labprāt dziedāja un dejoja. Ar baudu varēja noskatīties uz viņas kustībām, kas viegli un daiļi veidojās dabiskā ritma izjūtā, pašu dziedāšanas pavadībā, jo citas mūzikas mums nebija. Dores tante par meitas vislielāko laimi uzskatīja, ka meita var agri apprecēties. Šādā mātes ietekmē Milda apprecējās ar Bernhardu Īzaku. Viņu laulībā piedzima dēls Uldis. Pēc nedaudz gadiem Milda ar Bernhardu izšķīrās. Otrā laulībā ar Oskaru Kalniņu Mildai ir meita Rita un dēls Guntis. Abi bērni ir gudri un čakli – centīgi. Abi beiguši Medicīnas institūtu – Rita – zobārste, Guntis – ķirurgs. Ar Oskaru Kalniņu (pēdējā neuzticības dēļ) Milda šķīrusies, kad Guntim bijuši apmēram 10 gadi. Juridiski šķīrušies daudz vēlāk. Pirmo dēlu Uldi izaudzināja Bernhards savā ģimenē, Ritu un Gunti Milda audzināja gandrīz viena. Mildas meitai Ritai ir meita Solvita.

Alīde mācīties necentās un arī nevarēja, jo tante viņu nesūtīja skolā. Nopietnākā darbā nesaistījās, tikai dažreiz pelnījās ravēdama zemeņu dārzus. Nedaudz pārņēmusi tēva netikumus – arī mazliet lišķīga, mēlnesīga, sīkumaina. Ar vīru Frici Vēberi sadzīvoja kopā neilgi. Viņu meita Inta – gudra, centīga. Pabeidza LVU Ģeogrāfijas fakultāti. Viņas vīrs – Jānis Braķis, meitas – Lelde un Signe.

Gothards bija pārmantojis visus tēva netikumus. Anša onkulis bija bailīgs un nomākts, Gočus – bezkaunīgs, varmācīgs, kauslīgs. Piedzēries tiranizēja māti un mazākās māsas. Pēc tēva nāves patvarīgi pārņēma savā rīcībā Valteru mājiņu un dārzu. Pirmā laulībā ar Elfrīdu viņiem bija trīs bērni – Normunds, Imants un Biruta. No ģimenes dzīves nekas nesanāca, un bērni uzauga bērnu namā un svešās ģimenēs. Imants pārmantojis no tēva un vectēva visas viņu negatīvās īpašības. Otrā laulībā ar Adeli Gothardam piedzima meitas Ruta, Aira un Liesma. Aira pārmantojusi visus senču netikumus, piedzērusies sadega ar visu vasaras istabiņu. Bez minētiem abās laulībās dzimušiem sešiem bērniem Gothardam bijuši vēl daži ārlaulībā dzimuši bērni, viena no tām Maiga Riekstiņa.

Vairāk par citiem bērniem Dores tante mīlēja savu pirmo meitu Annu. To viņa vislabāk ģērba un pabaroja. Pēc tantes ieskatiem Anniņa bija skaista – gaišiem matiem, zilām acīm, sārtiem vaigiem. Pēc dabas jautra, pat pārgalvīga, pavirša. Annai nepavisam nav paticis mācīties. Tante Annu aizbildinājusi: “-Tas nekas, viņa ātri apprecēsies, viņa ir smuka.” Kad kaimiņos Ķīšu Mildai bija kāzas Anniņa tika aicināta par brūtes māsu. Annu apģērba skaistā rozā kleitā, melnās lakādas kurpītēs. Frizētos matos greznojās mākslīgu ziedu vainadziņš. Skaisti apģērbta, frizēta, jautra un laba dziedātāja un dejotāja Anna savaldzināja savu brūtgānbrāli, un tas no kāzām aizveda viņu līdzi uz savām mājām, par ko tante ļoti priecājās. Pēc trīs vai četrām dienām Anna pārnāca mājās netīra, saburzījusies, nogurusi, bet gaidītās kāzas ar Ķirpītkungu nesekoja. No šīs reizes Annas dzīve pamazām slīdēja uz leju. Viņai bija daudz draugu un viņa bija iecienīta jautrās kompānijās. Par sevi viņa teica: “- Labu vīru es vairs dabūt nevaru un kaut kādu “klurģi” dabūšu arī 50 gadu vecumā, tagad vēl varu lustīgi padzīvot.” Tā viņa arī izdarīja, apmēram 50 gadu vecumā apprecēja ar 70 gadus vecu pārtikušu atraitni. Laiciņu padzīvojusi laulībā viņa veci apnika un paņēmusi no viņa visu vērtīgāko, to atstāja un pārnāca dzīvot Valteru mājiņā pie brāļa Gotharda. Annas vīru atrada mežā pakārušos, un kad policija meklēja sievu, kam līķi atdot, atrada Annu guļam asiņu peļķē beigtu. Viņa bija sadurta apmēram desmit vietās. Neskatoties uz Annas izlaidīgo dzīves veidu pazīstamie un kaimiņi viņu mīlēja. Viņa bija patiesa un sirsnīga. Citam izpalīdzēja ar naudu, citam ar rokām un citam ar laipniem vārdiem. Dores tante ļoti smagi pārdzīvoja Annas nāvi, ilgi raudāja un žēlojās. Kad bērni bija izaudzināti un vīrs miris (ar diloni) Dores tante palika mīlīgāka un kārtīgāka. Dažreiz viņas valoda bija neviltoti sirsnīga un viņ vienotram pat izpalīdzēja. Dores tante saslima ar galvas sklerozi, ilgi slimoja un viņu kopa un apglabāja Alīde, par ko viņai atstāja māju un dārzu Mellužos. Valtera mājiņu joprojām patvarīgi pārvaldīja Gothards. Dores tante nomira apmēram 91 gadu vecumā. Paglabāta Asaru kapsētā

KATRĪNE ROZENTĀLE, dz. Spera, dz.apm. 1869.g.
Mana Krustmāte – tā arī viņu saukšu. No sejas Krustmāte nebijusi nekāda skaistā – pelēkiem gludiem matiem, pašaurām, garenām, pelēkzilām acīm, plānu degunu. Bērnībā gājusi ganos. Vēlāk aizgājusi Salas muižā strādāt par ķēkšu. Atceros viņas stāstījumu: “Lielmāte likusi muižas ļaudīm brokastīs dot apriku rupjas maizes aplietu ar karstiem aitu taukiem. Pati kādreiz prasījusi, vai ļaudis netaisa dumpi, Krustmāte teikusi, ka visi ir apmierināti. Lielmāte bijusi vāja saimniece un nemaz neiteresējusies, kur paliek cepešu tauki, viens otrs sviesta klumpcis un viss, kas nāk atpakaļ no kungu galda. Saimes brokastis dabūjušas cūkas. Kādreiz kad Krustmātei kaut kas virtuvē saplīsis, viņa (lielmāte) rājusies. “-Trīnachen, Trīnachen, tu man iekš to ķēķe viss pagalam taiss.” Krustmāte šo rājienu neaizmirsa līdz vecumam.
Pēcāk Krustmāte aizgājusi uz Rīgu pie kungiem par kalponi-ķēkšu. Tanī laikā tas bijis liels notikums un iemels visādām valodām. Rīga bijusi ļoti tāla – briesmu un netikumu pilna. Strādādama Rīgā, Krustmāte daudz palīdzējusi vecākiem un jo sevišķi māsai Dorei, sūtīdama drēbes, pārtikas produktus un pat naudu. Kāds nieks ticis arī manam tēvam Dāvim. Ap 1900.gadu Krustmāte apprecējusies ar Frici Rozentālu, kas strādājis kādā viesnīcā par šveicaru-durvju sargu. Rozentāls bijis slinks un skops. Izbeigusi strādāt par kalponi, Krustmāte pelnījusies reņģes vērdama, dārzus ravēdama un mājas dārziņu apkopdama. Par dēlu Rūdolfu dzimis 1902.gadā, tēvs bijis ļoti priecīgs, bet, otru bērnu vairs negribējis. Kad Krustmāte nebijusi pierunājama pārtraukt otro grūtniecību, Fricis ģimeni pametis. Pēc kāda laika atnācis atpakaļ un vēlāk atkal aizgājis. Fricis nevarējis paciest, ka Krustmāte rūpējusies par savu krustmeitu Katiņu (māses Dores meitu). Krustmāte tiešām Katiņu mīlēja un apgādāja, jo Dores tante viņu nemīlēja. Kad Kate saslima ar slapjo plaušu plēves iekaisumu, Krustmāte viņu pie sevis uzturēja visu ziemu, kopa, baroja un ārstēja kā varēdama. Dores tante gaidīja Kati mirstam, bet viņa nenomira, pavasarī sāka staigāt pavisam līka, un Krustmāte turpināja viņu apgādāt. Pamazām Kates augums iztaisnojās, bet vesela viņa vairs nepalika. Dores tante slikti kopa arī mazās meitenes Alīdi un Mildu. Lai viņas varētu nākt pie Gūsītes rotaļāties, Krustmāte ieskāja un sukāja galviņas, mazgāja rokas un mutes. Atceros – Alīde un Milde bija apsitušās ar galvas vātīm, kas čumēja un mudžēja no utīm, mati pilni gnīdām. Krustmāte bija nopirkusi prāvu podiņu ar pelēko dzīvsudraba smēri un divus galvas lakatiņus – gaiši dzeltenus ar puķītēm. Krustmāte meitenēm nogrieza matus, izmazgāja galvas un sasmērēja ar zālēm. Kad tas bija padarīts, meitenēm uzsēja galviņās jaunos lakatiņus un nu viņas izskatījās ļoti glītas un tīras. Krustmāte turpināja kopt meitenes, jo Dores tante arī tad nelikās par viņām zinis, tikai paglaimoja Krustmātei: “-Tu tā labi māki.” Dores tante mīlēja piesēsties pie Krustmātes galda “pacienāties”. Kad Grūsīte Krustmātei rājās: “-Ko tu viņu vienmēr baro.” Krustmāte atteica: “-Lai nu, lai. Viņš jau ir tāds aizbadis.” Lai cik grūta dzīve bija Krustmātei, arī mani, savu trešo krustmeitu viņa neaizmirsa. Atceros, ka viņa man iedāvināja dzimšanas dienā jaunas, siltas flaneļa biksītes, citreiz burciņu ar zemeņu ievārījumu. Ja nekā cita nebija – iedāvināja kādas kapeikas naudas, par ko nopirku konfektes (stiklenītes) vai saulespuķu sēklas, ko visi bērni kopīgi noēdām. Manā iesvētīšanas dienā, pirms iešanas uz baznīcu, Krustmāte man pasniedza jaunu dziesmu grāmatu. Šī grāmata kā mīļa piemiņa no Krustmātes man vēl tagad glabājas starp dokumentiem un citām vērtīgākām lietiņām.

Kad Rūdolfam bija aptuveni 10 gadu tēvs vēlreiz mēģināja nodibināt sakarus ar ģimeni, nesa šādas tādas mantiņas un apģērbu gabalus. Rūdolfs tēvu nevarēja ciest, iznīcināja viņa dāvinātās mantiņas un bēga no viņa. Tad Krustmāte no Friča onkuļa galīgi atteicās. Pēc Pirmā pasaules kara bada laikā, Krustmāte redzējusi viņu galīgi noplukušu ejam pa Kurzemes lielceļu (laikam arī viņš gājis pārtiku meklēt, tāpat kā Krustmāte un mūsu mamma). Toreiz plosījās tā sauktā “Spāniešu gripa”. Daudzi pārtikas lūdzēji Kurzemē nomira, Krustmāte domāja, ka arī Fricis būs šai slimībā nomiris.
Rūdolfs skolā bija paslinks, bet darbā kārtīgs. Viņš strādāja uz dzelzceļa, kā pārmijnieks. Viņš mīlēja dzīt sīkas intrigas un sakūdīt savas paziņas vienu pret otru, par ko pats sirsnīgi nosmējās. Kad bija pienācis laiks Rūdolfam (apmēram 19 gadu vecumā) legalizēt savas attiecības ar Emmu, viņš bija tā nokaunējies, ka nekādi nebija piedabūnams pie laulībām. Mātes pierunāts, viņš sēdās ormanī un brauc uz pilsētas valdi Dubultos, lai Krustmāte dotu piekrišanu laulībām nepilngadīgam dēlam (pilngadība 21). Rūdolfs no ejošiem ratiem izlecis un aizbēdzis. Vēlāk mūsu papus viņu pierunāja, un viņš vairs nekaunējās. Ar sievu Emmu Rūdolfs satika labi līdz nāvei. Divi mēneši pēc Emmas nāves nomira arī Rūdolfs. Savas meitas – Veltu un Ainu, Rūdolfs mīlēja bezgalīgi. Lutināja un lielījās ar meiteņu labajām sekmēm skolā. Viņš smagi pārdzīvoja, kad Velta kara laikā aizbrauca no dzimtenes. Velta dzīvo ASV.

Krustmātes meita Alīde piedzimusi 1904.gadā. Alīdei skolā mācīties diez kā nepatika. Kad iestājās par šuvējas mācekli, mācījās un kā šuvēja strādāja labi. Alīde apprecējās ar Hugo Herbertu un pārgāja dzīvot pie vīra uz Sloku. Viņu bērni – Biruta, Maiga un Dzintra. Otrā pasaules karā pazuda viņas vīrs un Alīde viena audzināja savas meitas. Sevišķi grūti viņām klājās, kad Slokā mīnu vezumam sprāgstot uzsprāga gaisā viņu dzīvoklis ar visu iedzīvi. Alīde ar bērniem tanī brīdī ciemojušās pie mammas Mellužos. Te viņai arī vajadzēja palikt un vecajā caurajā mājā ar trūcīgo iedzīvi, izaudzināt bērnus. Alīde strādāja par tilta sardzi pār Slocenes upi, darbs sevišķi naktīs bijis baismīgs. Vēlāk ilgus gadus viņa strādāja par sētnieci Mellužu namu pārvaldē. Alīdes meitas Biruta – izmācījās par skolotāju, Maiga – pabeidza LVU Svešvalodu fakultāti un strādā Politehniskajā institūtā par angļu valodas pasniedzēju, Dzintra – izmācījās par bibliotekāri un strādā Dubultu bibliotēkā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.