Ak178-Peteris-Zarins-02-0014
AtšifrējaJustīne Jaudzema
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-02-23 11:39:43
AtšifrējumsKoridoru apgaismoja maza elektriskā spuldzīte. Durvis tika atslēgtas un vedējs mani iebīdīja tumšā pagrabā un durvis aiz manis tika noslēgtas. Stāvu un domāju, ka nav kāds padziļinājums vai trepes uz leju. Tad dzirdu kādu latviešu valodā prasām, kas tu esi, kas ienāca un, ja esi latvietis, tad nāc te šurp pie manis. Es lēnām virzos turp, no kurienes nāk skaņa un atduros turpat viņam līdzās pret sienu. Es atsēžos viņam līdzās un sākam sarunāties. Viņš prasa, kā mani sauc? Es pasaku, ka no Jaunburtniekiem. Viņš prasa, vai no Kūžēna un man tūliņ ir interese, kas viņš tāds. Tad viņš pasaka savu vārdu – vecais policijas sekretārs Miķelsons no Valmieras, kuru es labi pazinu. Zinu, ka viņš dažus gadus atpakaļ aizgāja pensijā. Viņš man pastāsta, ka šeit pagrabā vēl ir 2 krievi – lasovieši.
Pastāstu viņam, ka arestēja un mājās palika sieva ar 4 bērniem. Jūtos, kā kādu lielu smagumu sev novēlis, ka ir kāds cilvēks ar kuru var parunāt un izkratīt sirdi. Kad viņš man paprasa, vai tad tev arī piesprieda nāves sodu, man atkal uzgāžas virsū smagums. Es saku, ka man tiesa nav bijusi, bet viņš saka, vai tad šitiem ir kāda tiesa vai likumi. Šorīt es ar lasoviešiem skatījāmies caur loga šķirbām, ka tepat pagalmā, pretim pie sienas nošāva 2 vācu virsniekus. Dūša galīgi saplok, negribas runāt un acu priekšā aizrit visa dzīve. Tā, klusējot, nosēdam līdz rītam, kad aizsistā loga šķirbā sāk iespiesties rīta gaisma. Vājā rīta gaismā var redzēt, ka pie durvīm piegājis viens krievs un uzmanīgi klausās, tad saka ,,čai buģet”. Miķelsons saka, tad jau laikam nešaus, ja dos brokastis. Tiešām, durvis atveras un katram izdod
Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaPētera Zariņa atmiņas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.